Tang Soo Do Vēsture

Varētu teikt, ka cīņas mākslas izcelsme ir mērojama kopš cilvēces pirmsākumiem, kad cilvēka eksistence bija atkarīga no viņa spējas aizstāvēt sevi.

Senākajos laikos visas kultūras ir kādreiz izmantojušas tradicionālas kaujas prasmes gan cīnoties cilšu karos, gan arī pašaizsardzībai pret dzīvnieku uzbrukumiem. Šīs metodes izkopjot veidojās unikālas roku un kāju kustības, ko var nosaukt par cīņas mākslu.

Tomēr, Tang Soo Do izcelsme ir izsekojama uz periodu, kad Korejā valdīja trīs karaļvalstis:

• Shilla (Silla) 57. gads pirms mūsu ēras līdz 935. gads mūsu ērā,
• Paekjae (Baekje) 18. gads pirms mūsu ēras līdz 660. gads mūsu ērā un
• Koguryo (Goguryeo) 37. gads pirms mūsu ēras līdz 668. gads mūsu ērā.

Daudz Tang Soo Do (Soo Bahk Kee) relikvijas ir saglabājušās no šī laika līdz pat mūsdienām. Viens no zināmākajiem ir Koguryo sienas gleznojums, kas ataino cīņas mākslu un ir apmēram 1500 gadus vecs. Tas tika atrasts kapeņu zīmējumos Ap Rok upes (citā nosaukumā: Aplok, Amrok vai Yalu) lejtecē, kas ir daļa no mūsdienu Ziemeļkorejas un Ķīnas robežas. Koguryo karalisko kapeņu gleznojumi ataino tā laika dzīvesstilu. Viena no kapenēm, kas tika atrakta 1935-1940. gadā, attēlo ainu kurā divi karavīri ir iesaistīti cīņā ar rokām.

Daudzas Shilla budistu skulptūras ataino mūkus, kas praktizē cīņas mākslu, arī ir izdzīvojušas līdz mūsdienām. Sargi Inwang Yoksa (Kumgang Yoksa), kas ir izkalti pie Sokkuram Grotto (Seokguram Grotto) ieejas attēlo stāju, kas ir atrodama arī Tang Soo Do.

Ieraksts, kas atrodas Koryo (Goryeo, Ko Ryo) vēstures 18. sējumā - datējams ap 1100. gadu mūsu ērā, piemin We Moon Lee, kuru karalis E Jong (Ui Jong, Yejong - 16. Koryo dinastijas (918. - 1392. gads) monarhs) iecēla armijas komandiera postenī tieši dēļ viņa ekspertīzes cīņas mākslā un Tang Soo Do izmantošanā fitnesa treniņu nolūkos.

Līdz ar Yi dinastijas beigām (1907. gadam) Korejā tika praktizētas vairākas cīņas mākslas un to veidi. Šo mākslu apmācība tika pārtraukta Korejā japāņu okupācijas laikā, kas beidzās ar 1945. gadu, kad arī sākās Tang Soo Do mūsdienu izpratnē attīstība.

Modernā Tang Soo Do attīstība notika ar Grandmāstera Hwang Kee palīdzību, kurš 1945. gada novembrī dibināja Mo Duk Kwan (Korejiešu Cīņas Mākslas Akadēmiju). Grandmāsters Kang Uk Lee, kurš šobrīd ir sasniedzis desmito danu, ir patreiz vecākais Hwank Kee skolnieks. Pateicoties Grandmāsteram Lee, Tang Soo Do pazīst arī Apvienotajā Karalistē un Dienvidaustrumāzijā jau kopš 20 gs. septiņdesmitajiem gadiem. Grandmāstera Lee iedvesma un vadlīnijas bija tie instrumenti, kas palīdzēja popularizēt un ieviest Tang Soo Do Eiropā. Un tikai pateicoties Grandmāstera Lee neatlaidībai modernais Tang Soo Do ir kļuvis par globālu organizāciju.

Kwan Jang Nim Hwang Kee ir dzimis 1914. gada 9. novembrī. Viņa pirmā saskarsme ar cīņas mākslu bija septiņu gadu vecumā, kad viņam bija iespēja novērot kādu vīru, kurš tikai ar roku un kāju palīdzību pieveica vairākus uzbrucējus. Viņš sekoja vīram līdz mājām un vērojot vīrieti centās atdarināt viņa roku un kāju kustības. Kādu dienu zēns saņēma drosmi un jautāja vīram, lai viņš apmāca mazo zēnu, bet vīrs atteicās, sakot, ka zēns ir vēl pārāk jauns. Neskatoties uz šo zaudēto iespēju, zēns nespēja aizmirst redzēto un turpināja pie sevis atkārtot redzētās kustības. 1936. gada maijā strādājot Mančuria (regions Ziemeļaustrumāzijā) dzelzceļa kompānijā Lee iepazinās ar Masteru Yang Kuk Jin. Pēc vairākiem lūgumiem Lee un viņa draugs Park tika pieņemti par skolniekiem.

Vēl viens nozīmīgs elements Tang Soo Do ir gurnu pagrieziens (piecirtiens). Tas ļauj saražot un piešķirt katrai kustībai lielāku spēku. Grandmāsters Hwang Kee atzina to kā ļoti noderīgu un līdz ar to gandrīz katra kustība Tang Soo Do iekļauj šo gurnu pagrieziena elementu, ar domu, lai pielietojot mazāku piepūli tiktu sasniegts lielāks efekts. Gurnu pagrieziens ir maza kustība ar potenciāli lielu spēku.

Pēc Otrā Pasaules Kara beigām 1945. gadā Grandmāsters Hwang Kee nodibināja Mo Duk Kwan, kas tulkojumā nozīmē - "cīņas vērtību institūts". Viņa nodoms bija dzīves kvalitātes celšana ar cīņas mākslas palīdzību. Viņa filozofijas pamatā bija taoisma dabas skatījums (visas lietas dabā ir saistītas), budisma vērtību sistēma un Konfūcija ētikas principi (attiecības ar vecākiem, augstākiem spēkiem, ikdienas uzvedības etiķete un attieksme pret sociālām un politiskām institūcijām). Tam visam pa vidu atradās arī elitāro kareivju pamatprincipi, kurus izveidoja budistu mūki jau pirms vairākiem gadsimtiem. Viņš arī uzskatīja, ka cīņas mākslas pratējam ir jābūt izglītotam.

Hwang Kee, lai aprakstītu savu cīņas mākslu no sākuma izmantoja "Hwa Soo Do" (puķu rokas ceļš), bet diemžēl šis mēģinājums bija nesekmīgs. Jau 1947. gadā viņš sāka mācīt Tang Soo Do (Mo Duk Kwan) (Tang bija plašāk izmantots termins tieši Korejā). Diemžēl 1950. gada 25. jūnijā sākas Korejas Karš. Grandmāsteram Hwang Kee nācās pārcelties un turpināt vadīt treniņus Dienvid-Seulā. 1951. gadā viņš treniņus vadīja Pu San pilsētā, Cho Ryang dzelzceļa stacijā. Pēc kara, 1953. gadā, viņš atgriezās, lai turpinātu pasniegt treniņus Seulā, un 1955. gadā viņš varēja atļauties noīrēt ēku, kas atradās iepretī centrālajai stacijai. Šī ēka kļuva par leģendāro "Joong Ang Do Jang" (Centrālā Treniņu Zāle). Šajā laikā arī Grandmāsters Hwang Kee uzsāka cīņas mākslas attīstību un tīri zinātnisku nolūku vadīts ievietoja gurnu pagriezienu katrā kustībā, lai palielinātu katras kustības efektivitāti.

Policija, skolas, ka arī militāristi - visi meklēja Tang Soo Do instrukcijas un rezultātā Korejā nepārtraukti atvērās jaunas treniņu zāles. Mo Duk Kwan sistēma tika mācīta arī Jūras un Gaisa Spēku akadēmijās Korejā. Šajā laikā arī Amerikāņu karavīri šajā reģionā sāka pastāvīgi apmeklēt cīņas mākslas treniņus.

1957. gadā Grandmāsters Hwang Kee uzgāja Mo Yei Do Bo Tong Ji. Tā ir vecākā un vertīgākā senās Korejas cīņas mākslas, pazīstamas kā "Soo Bahk", vēsturiskā dokumentācija. Viņš pavadīja daudzus gadus interpretējot tekstus un cenšoties saprast tās nozīmi. 1960. gada 30. jūnijā Grandmāsters Hwang Kee iekļāva Moo Duk Kwan Korejas So Bahk Do Asociācijā kā tradicionālo Korejas cīņas mākslu.

1961. gada maijā sākās diskusijas par visu Korejas cīņas mākslas skolu apvienošanu zem viena nosaukuma. Moo Duk Kwan bija visveiksmīgākā no skolām un tika piedāvāts tai ieņemt 3 vietas no 21 kopā esošajām valdes direktoru vietām un nodēvēt jauno organizāciju par Tae Kwon Do. Grandmāsters Hwang Kee atteicās piedalīties šajā apvienošanās procesā, jo uzskatīja, ka Soo Bahk Do ir tradicionāla Korejas cīņas māksla.

Šajā laikā palielinājās spriedze uz Tang Soo Do un daudzi organizācijas biedri pārgāja uz jaunizveidoto Tae Kwon Do. Bija arī mēģinājumi piespiest slēgt Soo Bahk Do Asociāciju. 1965. gadā Grandmāsters Hwang Kee iesniedza tiesā prasību pret Korejas valdību. Viņš tiesas prāvā uzvarēja 1965. gada novembrī, un Soo Bahk Do nākotne bija nodrošināta, bet valdība turpināja cīņu Augstākajā Tiesā 1966. gada Janvārī. Un 1966. gada jūnijā augstākā tiesa atzina prasību par labu Grandmāsteram Hwank Kee. Šis pavērsies ļāva viņam vadīt savu organizāciju bez jebkādas ārējas iejaukšanās un turpināt darbu pie organizācijas atjaunošanas.

Līdz 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem tiesāšanās sekas bija norimušas un Mo Duk Kwan turpinaja paplašināties Apvienotajā Karalistē, ASV, Grieķijā, Vācijā, Beļģijā, Italijā, Šveicē, Nīderlandē, Puerto Riko, Argentīnā, Malaizijā, Brunejā un Austrālijā. 1974. gadā tika dibināta Apvienotās Karalistes Tang Soo Do Federācija kā Korejas Soo Bahk Do nozīmētais atzars. To vadīja Grandmāsters Kang Uk Lee, tajā laikā septītais Dans. 1979. gadā viņš tika paaugstināts uz astoto Danu un vēlāk 1989. gadā viņš dibināja savu organizāciju.